Maiks!
Lūk, cilvēks, kurš manā labā Izraēlā izdarīja visvairāk un kurš atstāja neizdzēšamu iespaidu ar savu mieru, padomiem, humoru, zināšanām, pārliecību un gudrību.
Taču līdz tikšanās brīdim ar viņu vēl ir vesela diena, diena, kuru, starp citu, jau apspīd viņa pieredze. Un Negevas tuksnesī gandrīz nav iespējams braukāt uz labu laimi: šur un tur ložņā militāristi; muca pie būdas drupām nozīmē treniņu mērķi, un darbadienās vari trāpīt zem artilērijas apšaudes. Ar Maiku es sakontaktējos velomaniaku naktsmītņu vietnē https://warmshowers.org, un tieši viņš man pastāstīja, kā sveikam un veselam nokļūt līdz Revivimam.
Mana nerimtīgā, pēc dzīves un iespaidiem mūžam izslāpusī daba lika man aizskriet notikumiem pa priekšu, bet lūk, mans saprāts jau lec atpakaļ uz nulles iedaļu, un diena startē visā tās siltajā velokrāšņumā.
Sākumā – veloveikals, vienīgais, kas atradās Google Maps. Pēdējās mani glāba ne reizi vien, mobilais internets noderēja uz pilnu klapi!
Interesanti, ka es nopirku pašlīmējošos kameru, ko atklāju tikai kādu laiku vēlāk. Maiks pēc tam pastāstīja, ka tā strādā tīri labi, un nelieli caurumi lieliski aizaug paši – maģija! Bet ir tai arī kāds fatāls trūkums – pieklājīgāki caurumi paliks uz visiem laikiem – aizlīmēt tos ar rokām nevar, zaļā žurga no kameras iekšpuses, kas aizpilda nelielos caurumus, saēd ielāpu līmi, ja nu jūs vēlēsieties tādus izmantot.
Mauntinbaikeris ofroudu visur atradīs
Pēc Maika padoma es izbraucu no Bērševas pa vienu no trim transporta artērijām, kas savieno Negevas ziemeļus un dienvidus; proti, Bērševu un izlutināto Eilatas kūrortu. Rietumu - pie Ēģiptes, lai tur brauktu, vajag atļauju no visuresošās armijas, bet austrumu – pie Nāves jūras, taču pati gleznainākā – pa centru, to es arī izvēlējos.
GPS nez kāpēc mani atveda pie šiem vārtiem kā pie apskates objekta. Ievērtējiet!
Riteņbraucēja dvēselei nav nekā mīļāka par putekļainiem grunts ceļiem
Armija ir visur, un arī pieminekļi tai nav retums
Vietējie tirgoņi acīmredzami bija samaksājuši mana GPS (Sygic Androidam) veidotājiem, tas mani atveda uz lielveikalu kā uz apskates objektu. Nu ko, es nenokaru degunu – izmantosim šo vietu kā skatu punktu, lai parādītu jums tās pilsētas panorāmu, kuru tikko atstāju.
Caurumi ventilācijai, jumts pret sauli, metāls – viens no pieturu veidiem Izraēlā. Tablo pagaidām nav elektronisks
Veloceliņš
Klausot Maika padomiem, krietnu gabalu es nobraucu pa pakāpeniski topošo veloceliņu starp Bērševu un Sde Bokeru. Interesanti, ka krustojumiem Izraēlā bieži ir nosaukumi, kas saistīti ar apmetnēm, kuras te kādreiz pastāvēja. Uz celiņu es nogriezos pie Ohalim. Uzskatu, ka prakse ir lieliska – visam jādod skaists vārds, lai atvieglotu orientēšanos un palielinātu kultūras daudzveidību. Gīkiem-nūģiem vēl varētu sīkā drukā norādīt universālo numuru, bet tas drīzāk ir lieki.
Šad un tad slejas pa kādam kokam, tāda kā minioāze
Oāzes mani nedaudz pievīla: tās ir tikpat bālas un neizteiksmīgas kā apkārtējā īstenība (ne ka es sūdzētos par tuksnesi). Biju gaidījis kā spēlē – strūklakas, pie kurām jaunas jaunavas parandžās apvēdī šeihus ar strausu spalvu vēdekļiem, blakus augļu grozi un kamieļu karavānas.
Šīs godības vietā – prozaisks gans ar āžu baru
Vai naftas pārstrādes rūpnīca/elektrostacija/cita tehniska būve
Apkārt svelme, neviena mākonīša, temperatūra varētu būt kādi 25 grādi
Izraēlas tautai ir tikai divi draugi – Gaisa spēki un armija!
Pirmie
Otrā
Tāpēc viņiem par godu jāuzstāda liels daudzums dzelzsbetona skulpturālu konstrukciju
Šis baismīgais briesmonis uzklupa man tieši ceļa vidū, gandrīz no velosipēda novēlos
Jau arī marķējums parādījies
Viens no izraēliešu panākumu noslēpumiem tuksneša pārvēršanā par ziedošu dārzu – punktveida laistīšana. Katrai no šīm palmām ir pievilkta atsevišķa šļūtene, kas pievada vajadzīgo ūdens daudzumu tieši pie saknēm. Negevas tuksnesis kādreiz Izraēlai nepiederēja, un pirmajiem kolonistiem bija tiesības veidot tikai “eksperimentālas fermas”. Pēc kāda laika, lai galīgi atrisinātu ebreju jautājumu, Revivimā ieradās ANO komisija. Smilšu un akmeņu vietā tā atrada puķu dobes, augļu kokus un ar dzīvi apmierinātus strādīgus fermerus. Žoklis atkarājās, rokas pašas sāka kustēties, parakstot papīrus, kas nodeva Negevu svaigi tapušās valsts īpašumā labvēlīgo procesu turpināšanai.
Birziņu izveidojusi vietējā naftas rūpnīca kā statusa zīmi un simbolu rūpēm par cilvēkiem un vidi
Pilienveida laistīšana – mūsu viss
Brīnišķīgs benzīntanks ar stabu velosipēdu remontam. Civilizācija!
Teorētiski vajadzētu būt arī ūdenim mazgāšanai un dzeršanai, bet te sanākusi neliela kļūme
Gvajaves dzēriens – labāk pirkt ar aizvērtām acīm, lai no cenām neķertu trieka
Pati Gvajave
Pēc Maika padoma, nogriezos uz veco šoseju
Tuneļi zem automaģistrāles
Lietus sezonā – no rudens līdz pavasarim – tuksnesī mēdz būt pali, tuneļi te drīzāk ir šosejas saglabāšanai, nevis dzīvniekiem.
Goldas Meiras parkā veģetācija ir biezāka
Prieks skatīties!
Acs priecājas!
Atklātas ūdenstilpnes var uz pirkstiem saskaitīt; lielākā daļa – mākslīgas
Parkā tusēja bērneļi – autobusu tūristi
Bērni mēģināja ar mani papļāpāt, taču manai nelaimei nezināja nevienu no tām starptautiskās saziņas valodām, kuras es pārvaldu. Nācās man vienkārši pablenzt uz jauno, slaido, karsto dienvidnieku skaistuli un doties tālāk.
Oāzi komercializējis spa centrs. Nekā svēta!
Lopiņš krietni pretojās apauktēšanai, taču cilvēka viltība un spīts uzvarēja
Kamielis spļaudījās, purpināja, māva un klabināja zobus. Zobi tam ir šķiltavu lielumā katrs, atklāti sakot, es piesargātos stāvēt blakus. Pēc tam uz šiem zvēriem vizinājās musulmaņu skolnieki un skolnieces lakatos, personāls man lika turēties pa gabalu, un es arī aizvācos. Tiesa, ne uz to pusi – jo tālāk braucu, jo vairāk aizdomīgi bomžīga izskata telšu redzēju. Apjautis, ka pats lienu rīklē asinskāriem beduīniem, steidzamā kārtā devos atpakaļ.
Par beduīnu ļaunumu tas, protams, ir joks, kas apspēlē pilsoņu idiotiskās bailes. Problēmu ar vietējiem arābu klejotājiem Izraēlā netrūkst: viņi nepadodas uzskaitei, negrib sūtīt bērnus skolās, un galvenais – pretendē uz plašām zemēm, kur mita viņu senči.
Maiks to dzīvi attēloja.
Beduīns uzslej telti kur pagadās, blakus uzrodas vēl simts viņa radinieku, uzceļ mītnes. Atbrauc ierēdnis.
– Vai jūs nevarētu atstāt šo zemi, tā jums nepieder, šī ir privāta (vai valsts) zeme.
– Šeit ganījās mana tēva, vectēva un vecvectēva ganāmpulki, tātad arī es te dzīvošu. Kur gribēšu, tur dzīvošu, es taču esmu brīvs cilvēks!
Arī savā ziņā pamatiedzīvotāju tiesību aizskaršana. Bet visa šī pieķeršanās arhaiskam un tradicionālam dzīvesveidam ved zināms uz kurieni: nabadzība, analfabētisms, slikta medicīniskā aprūpe un zems dzīves līmenis, taču gribas taču dzīvot kā visiem, proti, labi. Rezultātā zagšana kā peļņas avots, konflikti ar citiem Izraēlas iedzīvotājiem kā hobijs.
Tiesa, klīst valodas, ka beduīni ir visnotaļ viesmīlīgi – ja ieiesi teltī, uzpīpēt iedos un ar tēju pacienās, viss par velti, lai gan tagad jau globālais kirdiks uzmācas arī šeit, viņi komercializējas.
Redzi brūnu zīmi – seko tai. Piedzīvojumu meklētāju devīze
Milzīgi ūdens novadi
Goldas parks – skats no augšas
Vairāk nekā cita te blakus nav.
“jaunības avots” ir ciet un apkarināts ar aizlieguma zīmēm. Tā arī neizdevās padzerties dzīvo ūdeni un atjaunoties!
Lūk arī tas, slavenais aizliedzošais akmens
Iesi iekšā tuksnesī – pārvērtīsies uz visām pusēm lidojošos gaļas gabalos! (C) CAHAL
Par to, ka tādas briesmas uzglūn tikai darbadienās, bet brīvdienās var arī riskēt – nav teikts ne vārda, infa tikai savējiem.
Ceļš uz Revivimu ir plats un gluds
Laiks tuvojas saulrietam
Maiks
Kad nonācu Revivimā, izrādījās, ka tas ir kibucs. Paskat tik! Es ļoti gribēju pabūt kibucā, vēlams, nevis kā tūrists-pamuļķis, bet gan kā vietējā iedzīvotāja viesis. Par manu neizmērojamo prieku Maika un viņa sievas Jaelas sirsnība ļāva man daudz dziļāk izprast Izraēlas mentalitātes būtību. Bet par to – nākamajā sērijā.